Vārda dienas : Agris, Agrita

 

Svētdiena, 2017. gada  24. septembris  15:17

Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzija

Tulkotājs

lvenetdeltru

Noderīgas saites

e klase

 

izm

 

dzm

 

uzdev

 

w Dille proj

 

Kamera

Skolotājiem

Lietotājiem

 

comen

 

Vācija

Comenius Ger 1Mūsu ceļojums sākās agrā 7. Aprīļa rītā, kad, iekāpjot autobusā un atvadoties no mammām un tētiem, devāmies nedēļu ilgā piedzīvojumā uz mūsu skolas dibinātāja, Ernsta Glika, dzimteni – Vācijas pilsētu – Vetīnu. Pēc divām dienām ceļā un nakšņošanas Polijā, pirmdienas pēcpusdienā sasniedzām savu galamērķi. Pilsēta tik tiešām bija skaista, Vetīnu divās daļās sadalīja tai cauri plūstoša upe un, pa mazajām vecpilsētas ieliņām nokļuvām arī uz Burgas ģimnāziju Viduslaikos celtā pilī, kas radīja iespaidu, ka esam atgriezušies atpakaļ laikā.
Tajā pat vakarā iekārtojos arī savā viesu ģimenē, kas mani uzņēma ļoti silti un jauki, un pie vakariņām jau visi smējāmies, jokojām., kas bija pārsteigums arī man, jo domāju, ka iedzīvošanās prasīs ilgāku laiku.

Otrdien gan es, gan pārējie latvieši iepazināmies ar citiem jauniešiem kopīgā ekskursijā pa Vetīnas vecpisētu. Šīs ekskursijas laikā arī aplūkojām senatnīgu baznīcu, uz kuras ir piemiņas plāksne par godu Ernstam Glikam un māju, kur viņš agrāk dzīvojis, kas tagad pārtapusi par kafejnīcu. Bija interesanti ciemoties daudzajās ģimnāzijas ēkās, kurās vēlāk rādījām savu izveidoto prezentāciju, kuru Vācijas projekta dalībnieki atzina par labāko! Šīs dienas beigās visi Comenius projekta dalībnieki kopā izklaidējāmies boulingā, un kopējo aktivitāšu laikā iepazināmies arī ar citiem dalībniekiem.

Trešdienā, saģērbušies ērtos un sportiskos apģērbos, braucām uz dabas parku Geiseltal ezera apkārtnē un ogļu raktuvēm Amsdorfā. Pat vējš un lietus nespēja izbojāt mūsu pārgājienu, kas bija izglītojošs un jautrs vienlaikus! Vakarā visi mēs- latvieši ar saviem draugiem no Vācijas, joprojām neņemot vērā lielās lietusgāzes, devāmies uz Halles pilsētu, kur, ar gides palīdzību, apskatījām skaists baznīcas torņus. Uzkāpjot vairāk nekā 200 pakāpienus ieraudzīju tik skaistu skatu no 83 metru augstā torņa- visu Halles vecpilsētu, kas bija viens no skaistākajiem skatiem ko bijām redzējuši!

Un nu pienāca ceturtdiena, kad, pēc iejušanās Burgas ģimnāzijas studentu ādās, piedaloties mūzikas un mākslas stundās, un ekskursijas uz Bismarka torni, mūs vakarā gaidīja atvadu ballīte. Neviens no mums vēl negribēja atvadīties, un pat jaunieši no Vācijas bija tik skumji, ka raudāja par šo šķiršanos.
Tā nu nākamajā rītā, atvadījāmies no savām viesģimenēm, un, apsolot atgriezties, devāmies mājupceļā.

Man šis brauciens deva tikai labu- sarunājoties ar citiem projekta dalībniekiem, uzlaboju savas angļu valodas prasmes, katru dienu aplūkoju skaistas vietas gan Vetīnā , gan ārpus tās, un uz pāris dienām iejutos šīs pilsētas un tās iedzīvotāju ikdienā un jaunus draugus un paziņas, ar ko labprāt uzturēšu draudzīgas attiecības, un, kas zin, varbūt kādreiz vēl viņus satikšu!

Liels paldies manas skolas direktorei un skolotājām, ka pavēra iespēju piedalīties šādā projektā un uzmundrināja visa ceļojuma garumā ar pozitīvismu! Paldies!

Laura Eisaka, 11.a klase, E. Glika Alūksnes Valsts ģimnāzija.

Kad uzzināju par iespēju piedalīties „Comenius” projektā, biju sajūsmā! Lai cik naivi tas arī skanētu, savā prātā skaitīju nedēļas,Comenius Ger 2 vēlāk jau dienas un tad jau stundas līdz izbraukšanas laikam. Es nezināju ,kas mani sagaidīs, kas tur notiks, kā tas notiks - šī neziņa vēl vairāk pastiprināja man u vēlmi uz turieni doties.

Ceļš bija garš – divas dienas ar nakšņošanu Vroclavas hostelī. Tuvojoties savam galamērķim , Vetīnas ģimnāzijai, kur mūs sagaidīja mūsu viesģimenes, saviļņojums pieauga. Visbeidzot mēs bijām klāt! Sasveicinājāmies un tad katrs devās uz savu pusi. Visas dzīvojām ciematiņos, kas atradās 15 – 20 minūšu attālumā no Vetīnas. Pirmais, kas mani iepriecināja, bija tas, cik neiespringti varēju runāt ar meiteni, kura mani uzņēma, kā arī braucamo ceļu kvalitāte un ainavas skaistums. Ar vecākiem, protams, komunicēt bija sarežģītāk, jo angļu valodas zināšanas nebija tās labākās.

Šī nebija pirmā reize, kad biju Vācijā. Agrāk man šī valsts nekādas īpašas emocija neizraisīja, bet šoreiz es to redzēju pavisam savādāku – labāku. Varēja redzēt atšķirību, kāds dzīves līmenis ir Latvijā, un kāds ir tur.

                Otrdiena bija diena, kad iepazinām visus pārējos projekta dalībniekus. Vislabāk kontaktu izdevās nodibināt ar jauniešiem no Francijas. Tas noteikti tāpēc, ka viņi bija mūsu vecumā – 17, 18 gadi. Tikām sadalīti grupās un devāmies ekskursijā pa Vetīnu. Skola, kurā mācās vietējie jaunieši, ir pavisam savādāka nekā skola Alūksnē. Tā ir veca pils, kas atrodas kalnā, bet tas ir tikai viens korpuss. Kopā skolai bija 4 korpusi un tie visi izmētāti pa visu ciematiņu. Ja pirms tam mazlietiņ sūdzējos par staigāšanu starp mūsu abiem korpusiem, kas prasa tikai kādas 40 sekundes, tad tagad es to vairs neatļaujos. Viņiem tas prasa daudz vairāk laika – apmēram 10 minūtes. Skolas telpas arī nebija no tām jaunākajām, un , lai gan Vācija ir attīstītāka valsts, skolas aprīkojums tur arī bija vecāks nekā mūsu skolā. Savādi arī likās tas, ka viņiem skolā nav tādas kā īstas ēdnīcas un bufetes. Viņi ēd nedēļu pirms tam pasūtītus ēdienus, kuri atrodas folija paciņās un, manuprāt, ir vienkārši uzsildīti krāsnī.  

Pirms atbraukšanas, visiem tika uzdots tāds kā mājas darbs – izveidot prezentāciju par noteiktu tēmu, mūsu gadījumā, par cilvēku ietekmi uz Gaujas Nacionālā parka resursiem. Pēc ekskursijas sekoja šo prezentāciju prezentēšana. Mūsu prezentācija tika novērtēta kā labākā, par ko arī bija liels gandarījums. Tālāk sekoja brīvais laiks, to visi izlēmām pavadīt Halles pilsētā. Devāmies uz boulingu, kur arī visiem sanāca vairāk vai mazāk satuvināties.

                Trešdien visi kopā ar autobusu devāmies uz ... Nacionālu parku. Tā nebija parasta staigāšana apkārt, mums visiem nācās pildīt noteiktus uzdevumus noteiktajos kontrolpunktos. Pēc tam sekoja lielākās ogļraktuves apskate. Man nepatika. Bija nesmuks skats. Vēlāk visus izlaida Halle, varējām darīt ko gribam. Mēs, latvietes, ar savām vāciešu meitenēm, šo laiku pavadījām staigājot pa Halles vecpilsētu. Vēlāk viņas mūs uzveda baznīcas torņos, no kuriem pavērās lielisks skats uz visu pilsētu.

                Ceturtdien mums bija iespēja apmeklēt skolas mācību stundas. Es biju mākslas stundā. Mums tika iedalīts māla pikucis, no kura vēlāk vajadzēja izveidot cilvēku. Tas nebija tik viegli kā man sākumā izlikās, bet kaut kas jau sanāca. Vēlāk atkal tikām sadalīti grupās. Devāmies pildīt atlikušos uzdevumus. Šajā pašā dienā, viņiem skolā notika starpklašu volejbola turnīrs. Tika izveidota arī starptautiskā „Comenius” komanda. Rezultāts iepriecināja – no četrām spēlēm trīs uzvaras.

Vēlāk vakarā sekoja kopīgais pasākums visiem projekta dalībniekiem, kā arī projekta viesģimenēm. Tika izteiktas pateicības, izveidotas bildes utt. Tad jau sekoja garšīgais mielasts. Laika gaitā jaunieši lēnām pārcēlās uz zāli, kur visi varēja izdejoties. Tas bija fantastiski, tikai mani nepameta doma, ka drīz jau no visiem būs jāatvadās. Kad šis laiks pienāca, bija arī asaras. Mājās negribējās nemaz, bet reiz arī visam labajam pienāk beigas. Iekāpjot autobusā, nevarēju saprast – vai esmu priecīga, vai bēdīga. Galvā bija miljons domu, kuras vēl jo projām neliek mieru.

Šī brauciena laikā, sapratu vairākas lietas – man patīk būt brīvai un no citiem neatkarīgai, patīk nezināt to, kas notiks nākamajā dienā, patīk iepazīties ar jauniem cilvēkiem, izzināt, kā īsti ir citās valstīs. Šis projekts man ļāva saprast lietas, par kurām agrāk nebiju pārliecināta. Es sajutos ‘svaiga’ , pozitīvu emociju piebarota. Tas bija tieši tas, kas vajadzīgs. Es jūtos labi, es jūtos laimīga, it kā kāds gaišumiņš būtu man dvēselē ienācis un tas tikai pateicoties šā projekta pieredzētajam.

Comenius Ger3Ko Sintija Vācijā darīja?   Kā sacīt jāsaka... Aprakstīt projektu „Comenius” ir diezgan grūti, it īpaši kad manī caurstrāvo tas emociju un iespaidu mikslis. Sajūta ir kā pēc sapņa. It kā visu nedēļu būtu dzīvojusi vienkārši paralēlajā realitātē, kurā tiku iemesta citā valstī, citā valodā, citās paražās, vienu vārdu sakot – citur.
   Kārtējo reizi apstiprinājās izvirzītā hipotēze par teorijas bezspēku praktikas priekšā. Nevar visu sistemātiski sakārtot savā galvā un cerēt, ka viss notiek pēc kaut kādas noteiktas veiksmes formulas. Dzīve pati visu saliek pa plauktiņiem. Tiešām. Un šoreiz no manis atkarīgs bija tikai tik, cik kofera saturs un tas, kas mugurā, jo pārējo vienkārši nevarēja paredzēt. Mēs esam pieraduši ticēt kaut kādiem stereotipiem un iespējamībām, bet dažbrīd pats ģeniālākais ir reizē arī pats vienkāršākais, un ir jāļaujas mirklim.
   Pagājušo gadu pie mums ciemojās daļa no visas lielās „Comenius” ģimenes, līdz ar to šogad mūs savā paspārnē uzņēma Burg-Gymnasium. Tas man, kā Ernsta Glika Alūksnes Valsts ģimnāzijas skolniecei, nozīmēja gan turpmāku līdzdalību projektā, gan arī papildus pavasara brīvdienas.
   Nedēļu atrasties Vācija bija pat vairāk kā tikai patīkami. Ja mums, Latvijā, ir manāms pavasara deficīts, tad tai pus Eiropas pavasara bija vairāk, nekā vajag. Tas deva jaunu stimulu un dzinuli pāris idejām nākotnei, kā arī atsvaidzināja pāris nepabeigtus tā saucamos „plānus”. Vienmēr esmu zinājusi, ka dziļāk ES pavasaris ir spilgtāks, bet, ka tas atstās tik ļoti lielu pozitīvisma lādiņu...
   Bez jokiem... Bija patiess prieks piedzīvot tādu kā kultūršoku, kurā nācās pieredzēt ko visai interesantu. Vācieši neēd pankūkas kopā ar pienu, toties ir izbrīnīti par to, ka mēs, latvieši, uz zaptsmaizes neliekam virsū sviestu. Viņi uzturā lieto ļoti daudz pusfabrikātu un lielai daļai vāciešu nav tādas ēdienreizes kā brokastu, kas mūsu platuma grādos nav īsti līdz galam saprotams. Bija daudz visādu iezīmju, kas likās kopā gan amizantas, gan neizdibināmas.

   Galu galā, ja runājam par cilvēkiem un citādāko mentalitāti, tad droši varu apgalvot, ka pieņēmums par izslavēto vācu punktualitāti tik tiešām ir patiess. Viņiem ir grūti pieņemt to, kad kaut kas var kavēties un/vai nepienākt laikā. Visam ir jābūt precīzi, un tas nav peļami, un pat varētu kļūt par aizguvumu mūsu pusē. [..]
   Es uzskatu, ka jebkurā gadījumā tā ir un bija vērtīga pieredzes un uzskatu maiņa. Kā tika teikusi Ilona Rieksiņa: „Vārds „Comenius” ir atslēgas vārds šajā situācijā.” Un es pilnībā piekrītu, jo šis projekts man ir dāvājis ļoti daudz. Tik tiešām ateicos par šādu iespēju. Tas bija vareni.

Comenius 2013, vācija, wtti

Iekāpjot mūsu transportlīdzeklī, mēs visi bijām neziņā, kas notiks un kā notiks. Tiklīdz bijām izkāpuši Wettīnē, mūs visus ierāva notikumu virpulī, kas beidza griezties tikai tad, kad jau apjautām, kas esam atpakaļ Latvijā. Šis projekts mums padarīja bagātākus, mēs guvām pieredzi, jaunas zināšanas, draugus un atmiņas, kuras mums neviens vairs nevarēs atņemt. Projekts bija piesātināts ar smiekliem, kultūru un piedzīvojumiem. Jau pirmajā vakarā iejutos lokālā iedzīvotāja kārtā vienkārši pastaigājoties pa Halli, bezrūpīgi sēžot kafejnīcā un klausoties vācu valodu, kas bija mums viss apkārt.

Skola pilī visiem tā nav, bet jauniešiem, kuri dzīvo Wettīnē un tās tuvumā gan. Skola sadalīta pa vairākiem korpusiem, un katram korpusam ir skolēnu un dzīvības dvaša, jo tieši skolēni paši ar saviem darbiem un ar savām otām ir gleznojuši uz skolas sienām un kartona planšetēm, kas izvietotas pa visiem skolas korpusiem.

Cilvēki pretim nākoši, smaidīgi un vienkārši jauki. Jau otrajā dienā bija piedzīvojums, kad brīvo laiku izdomājām pavadīt visi projekta dalībnieki kopā, nevis atsevišķi. Spēlēdami boulingu, neformālā gaisotnē iepazināmies ar šo 6 dažādo valstu pārstāvjiem vel labāk. Un tieši tad viss apkārt mums skanēja visas valodas spāņu, franču, vācu, turku, norvēģu un latviešu. Mēģinādami viens otram iemācīt pamat frāzes, kā -sveiks- un –kā iet-.

Trešās dienas saliedēto noskaņojumu, pēc vakardienas boulinga mačiem, nevarēja izjaukt lietus, devāmies pa takām izzinādami Ezera Geiseltal Nacionālo parku. Pēc tam devāmies ieelpot Halles vēsturisko elpu Marktkirchē, pašā Halles centrā, veicot gājienu augšup pa torņu kāpnēm, lai vakara krēslā varētu vērot šo brīnumaino vecpilsētu.

Ceturtajā dienā izjutu, kā ir būt skolniekam Burg ģimnāzijā, ne tikai apskatoties šo vēsturisko skolu, bet piedaloties stundās. Zinot to, ka tieši šajā dienā skolā bija gaidāmas starp klašu volejbola sacensības, mēs izveidojām savu internacionālo komandu -Comenius-, lai pierādītu, kad cilvēki no dažādām pasaules malām var vienoties spēlē un paļauties viens uz otru, kut tikai pazinām savus komandas locekļus nepilnas 3dienas, un protams, ka mums gāja labi, neviena spēle neaplika nevinnēta. Pienāca vakars, svinīgā pateikšanās saviem jaunajiem draugiem, „māsām”, „brāļiem”, „mammām” un „tētiem”, par mūsu uzņemšanu, par brokastīm un vakariņām, par jumtu virs galvas un sarunām, kurās mēs viens otru iepazinām. Saprotot tu, ka jau pēs 12 h mēs būsim, uz ceļa, kas mūs vedīs atpakaļ uz tēvu zemi.

Atvadīšanās neiztika bez asarām, jo tieši tas parādīja, cik mums daudz nozīmēja šie cilvēki un šis laiks, kaut vai tās bija tikai trīs dienas, mēs novērtējām un cienījām viens otru, un bijām pateicīgi par to, ka mums tika dota šī iespēja izbaudīt ko tādu, ko pat ar vārdiem nespētu uzrakstīt, mēs esam kļuvuši bagātāki, un šī bagātība nav nevienam citam pieejama.

 

Pirmdiena, 08.04.13.

 

Atbraucot uz Wettinu, bija jocīgi pēc vairāk kā gada satikt vācu meitenes. Jau braucot uz 'nākamās nedēļas mājām', man iekšēji bija sajūta, ka būs super.

 

Ienākot mājās mani sagaidīja ļoti pozitīva, jauka un atvērta ģimene. Pirmā diena pagāja sākot ar ciematiņa Lieskau un visnotaļ skaistās pilsētas Halles apskatīšanu, visbeidzot, ar mašīnas stumšanu.

 

Otrdiena, 09.04.13.

 

Pus stundu garais brauciens ar autobusu uz Burg Gymnasium Wettin šķita interesants, jo visur bija redzami ļoti skaisti dabasskati. Pēc dažu minūšu ilgas kāpšanas kalnā līdz skolai, satikām arī pārējos projekta dalībniekus. Sākotnējo visi šķita ļoti klusi, jo, kad tikām sadalīti grupās, lai Wettinas apskatīšana būtu interesantāka, neviens necentās iesaistīties sarunās.

 

Sagatavotās prezentācijas tika noprezentētas veiksmīgi un pēc tam mēs, gandrīz visi Comenius jaunieši devāmies uz Halli kopīgi uzspēlēt boulingu. Ļoti laba ideja, jo tas mums lika atvērties un vairāk komunicēt vienam ar otru. Vakara noslēgumā bija pavisam patīkamas sarunas ar ģimeni, pie kā dzīvoju.

 

Trešdiena, 10.04.13.

 

Atkal pus stundu garais brauciens uz Wettinu, lai pēc tam mērotu vēl stundu garu ceļu līdz Merseburg kā arī Geiseltal ezeru, kur tad arī pavadījām lielāko dienas daļu. Centos noskaņot sevi pozitīvi, lai arī ārā lija lietus un bija samērā auksts. Vispatīkamākais bija tas, ka projekta dalībnieki sāka atvērties un visu ceļu varēja iemēģināt savas mazliet 'ierūsējušās' angļu valodas runāšanas prasmes. Trešdiena noslēdzās ar vienreizēju ekskursiju gida pavadībā pa diviem torņiem, kas savstarpēji savienoti ar tiltu. Nosaukumu, diemžēl, neatceros, jo uzkāpjot augšā bija ļoti daudz labu emociju.

 

Ceturtdiena, 11.04.13.

 

Tāpat, kā iepriekšējās divas dienas, arī šī iesākās ar braucienu uz Wettinu. Jau bija jūtama skumja sajūta, jo trīs dienas ir par maz. Pirmajā visi satiekas, otrajā iepazīstas un lēnām sadraudzējas, trešajā satuvinās un jau atvadās. Dienu izbaudīju tik, cik vien varēju. Bija arī iespēja pabūt kādā no mācību stundām – es izvēlējos mūziku. Pavisam atšķirīgi no mūzikas stundām, pie kurām esmu pieradusi, bet arī kas jauns un interesants. Otrā stunda bija kas līdzīgs kora nodarbībai, kur tiku mazliet padziedāt, jebšu padungot līdzi dziesmai, kas bija franču valodā.

 

Braucot atpakaļ uz ciematiņu Lieskau, sanāca mazs pārpratums, jo tad, kad izkāpu pieturā, mani tur neviens negaidīja. Ātri vien izgāju no situācijas un viss nokārtojās, bet šeit perfekti iederas teiciens - ' Dots devējam atdodas!'. Ļoti līdzīga situācija bija arī Latvijā, kad aiz steigas un uztraukuma par vakara priekšnesumiem, aizmirsu paņemt savu vācu meiteni Mariju.

 

Vakara noslēgums bija skumjš un priecīgs reizē. Visi to izbaudīja, cik vien spēja un nenoliegšu, ka atvadoties acīs bija arī pa kādai asarai. Daudz bilžu, parakstu un novēlējumu, kas paliks kā atmiņas par labi pavadītu laiku ar jaukiem cilvēkiem.

 

Piektdiena, 12.04.13.

 

No rīta mazliet aizgulējos, līdz ar to, soma tika krāmēta pēdējās 5 minūtēs, bet es visu paspēju. Braucot uz Wettinu, lai liktu somas busiņā un dotos uz Latviju, ārā lija lietus un mēs jau sākām smieties: 'Re, pat debesis raud, jo mēs braucam prom!' Atvadījāmies no vācu meitenēm ar norunu, ka nākamgad noteikti ir jātiekas.

 

Viennozīmīgi tika izbaudīti vācijas ceļi, kas, man par pārsteigumu, pašiem vāciešiem šķita sliktā stāvoklī.

 

Dalība projektā man radīja vēlmi iesaistīties vēl dažādos šāda veida projektos. Bija patīkami redzēt vietas, kuras ir mīļas šīs vietas iedzīvotājiem. Tas deva tādu kā māju sajūtu un vēlmi vēl kādreiz tur atgriezties un pat mazliet padzīvot.

 

Diezgan liels pluss ir arī angļu valodas pielietojums, jo tas bija labs treniņš skolas angļu valodas eksāmenam, kas būs diezgan drīz.

Amm.. Viss sākās svētdienas rītā, apmēram, 5:30, kad sakāpuši busā, mēs sākām ripot Vācijas virzienā. Svētdiena noslēdzās Wroclovā, kad mēs, vēlu vakarā, ieradāmies hostelī. Hostelis bija pārsteidzoši labs. Nākamajā rītā, mēs turpinājām ceļu, uz Wettinu. Wettina mēs ieradāmies vēlā pēcpusdienā, kad pulkstenis rādija, apmēram, 16. Tur mūs sagaidīja mūsu host ģimenes.

Otrdien, mums notika pirmā tikšanās, visiem kopā, dažādas spēles, lai iepazītu viens otru, nedaudz labāk. Tālāk, sekoja neliela tūre pa skolu, kā arī pastaiga pa pilsētu un viņiem, kā arī mums nozīmīgu vietu apskate. Vakarā, man sanāca nonākt futbola treniņā. Nebija ne vainas.

Trešdien mums bija ekskursija uz Merseburgu, kur satikām apriņķa administratīvo vadītāju, tālāk, mēs devāmies uz Geiseltal ezeru, kura apkaimē bija dabas parks. Tur mums bija jāizpilda darba lapas, kuras tā īsti arī neviens nepildīja, jo reti kurš saprata kas tur bija jādara, un ārā bija vēss. Tālāk, mēs apskatījām atklātās ogļu raktuves, ar kurām Vācieši, cik sapratu, lepojās, bet tas drīzāk izskatījās pēc ekoloģiskās katastrofas.

Ceturtdien, mums bija iespēja pabūt stundās. Es pabiju Vācu valodas stundās, bet no mācībām tur nebija ne smakas. Viņi vienkārši spēlēja spēles angļu valodā, jo tajā klasē, mēs bijām 4 viesskolēni. Tālāk, mēs devāmies uz „House 5”, kura arī skaitījās kā viņu skolas daļa. Tur mēs pabeidzām pildīt darba lapas, kuras pēcāk arī salīdzinājām. Tālāk, mēs devāmies uz volejbola sacensībām, kurās piedalījās arī Comenius komanda. Galu galā, bija tāda kā atvadu ballīte, un atvadas.

Piektdien, apmēram, 8:45, mēs pametām Wettinu. Mājās, mēs atgriezāmies naktī starp sestdienu un svētdienu.

Vācija man visvairāk asociēsies ar tur valdošo vēlmi visu izdarīt perfekti un pareizi, kā arī vienmēr būt laikā, un ar nepārvaramu kāri uz desām.

Wettina man asociējās ar Itāliju, dēļ šaurajām ielām. Pilsēta bija patiešām interesanta, un ja es varētu, es, labprāt, tur atgrieztos. Skola gan, mani nepārāk piesaistīja, jo ja ir jāsalīdzina ar mūsu pašu skolu, tad mūsu skola ir daudz reizes labāka. Comenius Ger4

Dzīve ģimenē bija ļoti interesanta, jo Vāciešiem ir savādākas paražas un ieradumi. Ģimenē, pie kuras es dzīvoju, bija stingra dienas kārtība, tā kā, mājās sēdēt un garlaikoties, man nesanāca īsti, un tas bija ļoti labi.

Katrā gadījumā, pēc brauciena, ir daudz vieglāk saskatīt to, ka te nav nemaz tik slikti, kā arī, es sākšu daudz labāk novērtēt mūsu virtuvi, un to dabu, kas mums šeit ir.

Ja man vēlreiz piedāvātu piedalīties šādā projektā, es, bez iebildumiem, piekristu!

FOTO GALERIJA

 Prezentācija